LOW

Maija Kurševa & Vents Vīnbergs
Pagrīde
29.06.2017

“Viss melanholiskais te ir no Venta”, teica Maija kādam netālu no manis izstādes atklāšanā. Bet varbūt kāds cits teica. Bet varbūt tā tikai izklausījās. Jo tur bija tā – ja nometās ceļos un nolīda pagrīdē, un tur kādu laiku palika, tad tie, kas stāvēja kājās un bija kā parasti saviesīgi, par tavu klātbūtni pamazām aizmirsa. Un runāja tā, it kā tevis tur netālu nemaz nebūtu. Bet tu, ja gribēji, varēji redzēt viņu kājas un dzirdēt visu, ko viņi saka.

Bet tas nebija speciāli. Reizēm tā vienkārši gadās. Jo pagrīde bija kā štābiņš, un tur bija ko darīt. Varēja palikt viens ar video dokumentu, kurā Maija ilgi mazgā galerijas grīdas, kad tur neviena cita nav. Un pat no tā kaut kas veidojās. Protams, ja palika viens pie ekrāna pagrīdē pietiekami ilgi. Veidojās, piemēram, rāpus nometušies silueti otrā ekrānā. Tie, kas ir mazgājuši grīdas, vai metušies rāpus, lai nolīstu pagrīdē, to uzreiz saprata. Un varēja kā pār plecu skatīties - Maija mazgā grīdu, bet Vents vēlreiz pārraksta no atvilktnes izceltus aforismus. Katra nodarbe – savā ziņā gan jēgpilna, gan tipiska.

No ārpuses tā pagrīde gan izskatījās ļoti cildena vieta. Puse no galerijas puspagraba grīdas bija pacelta postamenta līmenī. Tā iepriekš vientuļi mazgātā, tad fotogrāfētā, tad izdrukājot atkārtotā grīda, lai uz vienu vakaru atkaļ kļūtu par mākslas platformu. Bet neaizsniedzama goda vietā uz tās – vientuļa autora darbavieta. Tāda tīra un glorificēta.

Built with Berta.me