3/8
Atvaļinājums
11.07.2017.-16.07.2017
෴
Jānis Krauklis “Atvaļinājums”
1) Bedrains ceļš mūs ieaicinājis pagalmā, kur izmētāti automašīnu vraki, tiem pa vidu māja un kūts, kaut kur tālāk pirtiņa, turpat pie mājas ganās vistas. Sareibis strādnieks un vecene netīrā apakšveļā ar piepampušu, spilgti rozā seju, sēž uz lieveņa un smēķē jau izsmēķētas cigaretes. “Sveicināti! Vai mēs varētu pie ezera uzcelt teltis?” Liesais prasa abiem sēdošajiem. Sareibušais strādnieks mirkli kalibrējis skatienu nošļupst: “Jāprasa Saimniecei” un traušas kājās, lai izpildītu šo svarīgo uzdevumu. Tikmēr vecene apakšveļā vēl joprojām nesaprotot, kas notiek, ar grūtībām mēģina celties kājās, lai kā priekšzīmīga skolniece sekotu strādnieka paraugam un dotos meklēt Saimnieci. Jau pēc neilga brīža no mājās iekšpuses uz mūsu pusi sāk nākt skaļas balsis. Iznāk apaļīga dāma svārkos un viņai nopakaļ uz pirkstgaliem tekalē maza auguma sieviete treniņjakā un džinsenēs. Pa to laiku vecene apakšveļā aizplanējusi prom no lieveņa un mainījusi savu lokāciju. Lielā auguma dāma, kuras dobjā balss pārspēj visus ir Saimniece. “Vai mēs varētu uzcelt teltis pie ezera, tur tajā pļaviņā?” jautā Āda. Saimniece spīdinot savus zelta zobus atbild, ka protams un šajā brīdī mazā auguma sieviete treniņjakā piebalso, ka tur tieši pie ezera esot pati labākā vietiņa. Tur pāris gadus atpakaļ esot palikuši vācu velotūristi. Tālāk seko iepazīšanās un mēs – Āda, Liesais, Roze un Silikons viens pēc otra stādamies priekšā Saimniecei un mazajai sievietei treniņjakā. Mazā sieviete ir Mārītes tante – Saimnieces māsīca, kura palīdz tikt galā ar saimniecības diviem dučiem aitu, pāris vistām, vienu govi un četrdesmit bišu saimēm. Tas viss, lai saņemtu Eiropas Savienības platību maksājumus. Telts vieta tiešām lieliska, tikai tie nolādētie odi pie ezera. Diez, kas notiktu, ja odu nebūtu? Pie ezera varam iekurt mazu uguntiņu, pacept desiņas un varbūt arī mazliet iemalkot pāris glāzes aliņa. “Tikai, bērni, lūdzu, bez nekadām slīkšanām un tā. Labi?” pirms došanās prom nosaka Mārītes tante jauki smaidot ar tiem pāris zobiem, kas viņai vēl palikuši.
2) Ir pilnmēness un pagalmā čīkst vecais ozols, rēc pērkons un melni mākoņi savilkušies virs kūts. Zibens spuldzes ik minūti izgaismo vircas bedri un Ragneša balto aci, kas vēro Čigāna mierīgo elpu, tam snaužot siena kaudzē. Tā mugura miegā cilājas pavisam rāmi, pie lūpas sakrājušās siltas piena lāses – Čigāns sapnī notiesā sulīgu zāles kumšķi Saimnieces ābeļdārzā. Pusizirušais kušķis ātrā tempā virzās uz māgu, dažiem zāles stiebriem pielīpot pie barības vada sieniņām, sāpīgi iegriežot tā virsmu. Čigāns pa miegam asi noraustās, izbiedējot Ragnesi un izsaucot viņā mēnešiem ilgi krājušos agresijas un greizsirdības kokteili. Ragnesis metas virsū Čigānam pilnā ātrumā, lai izšķaidītu viņa ķermeni pret kūts sienu un pārņemtu baru savos nagos. Ragnesis ir kļuvis traks. Acumirklī Čigāna rīkle atrodas kaut kur starp Ragneša strupajiem zobiem un viņa naidu. Čigāns acumirklī ir pamodies un vairās prom no Ragneša satvēriena, ar nagiem sadragājot tā vēderu līdz iekšējam orgānu asins sabiezējumam. Ar neizmērojamu spēku Čigāna piena devu piesūcinātās pakaļkājas atsit Ragnesi līdz kūts pretējai sienai. Ragneša galvai atsitoties pret skabargaino dēļu sienu, Čigāna acu priekšā nozib kaut kas lidojam uz viņa pusi. Tas ir tas, ko viņš gaidījis jau sen. Pie Čigāna kājām nokrīt divi strupi, asinīm apslacīti teķa ragi. Bez vilcināšanās Čigāns ar galvu triecas mitrajā zemē, uzdurot pauri uz sārtajiem stumbeņiem. Trīs reizes nogrand pērkons, ozola saknēs iesper zibens un aukstas gaismas plēksnes plosa ozola zarus – Čigāns beidzot guvis vienīgo, kā viņam nekad nav bijis.
Galeriju LOW atbalsta:
VKKF, VKN un KAS, Popper Publishing, Valmiermuiža
