.mp4 (Liāna Mihailova, Monta Andžejevska, Ance Kazaka un Laura Kļava)
Satisfuckuptory
22.02.2019.-01.03.2019.
෴
Uz vietas lasāmajā izstādes pieteikumā tiek rakstīts: “Forma, ritms un sinhronitāte ir izstādes Satisfuckuptory pamatelementi, kuri savstarpējā saspēlē variē starp estētiski patīkamo un perfekcionistiski kaitinošo.” Izstādē skan troksnis, kas tik tiešām nedaudz var atgādināt mašīnu radīto troksni rūpnīcā, meditatīvi var vērot bumbiņas kustību vai arī mehānismu kustēšanos instalācijās. Dodoties prom no izstādes, var mēģināt saprast, kas īsti ir ietverts nosaukumā Satisfuckuptory?
Spēlējoties iztēlē var reflektēt par angļu valodas fonētiskajām līdzībām – sākot ar apmierinājumu un beidzot ar rūpnīcu. Tas ir precīzs nosaukums izstādē redzamajam, jo liek domāt ne tikai par proletārisku mākslu (ja saskata zināmas līdzības ar supremātistiem), bet arī par Delēza un Gvatari aprakstītajām iekāru mašīnām.
Proti, iekāre nav pēc kaut kā iztrūkstoša. Iekāre pati ir objekts. Tāpēc iekāre ir “mašīna, un iekāres objekts ir cita mašīna, kas tai ir pieslēgta”.* Līdz ar to izstādi var uzlūkot kā šādu fabriku jeb ”satisfuckuptory”.
*Deleuze Gilles and Felix Guattari (1972), Anti-Oedipus: Capitalism and Schizofrenia, Continuum, 2004. p. 28.
– Ainārs Kamoliņš
